Diemžēl dzīvē gadās tā, ka bērnu nevar audzināt viņa īstā ģimene. Iemesli tam var būt visdažādākie, bet fakts paliek fakts – bērni nokļūst bērnu namā, kur gandrīz uzreiz sāk sapņot par to, kaut ātrāk varētu to pamest un atrastu sev jaunu ģimeni.
Tiesa, ne vienmēr tas izdodas. Reizēm, tam aiziet gadi. Bet dažiem bērniem vispār nekad neizdodas iegūt vecāku mīlestību.
Meitenītei Aivai paveicās – atradās cilvēki, kuri bija gatavi kļūt par viņas audžu vecākiem. Bet viņa līdz pēdējam brīdim baidījās, ka situācija var izmainīties. Lai jūs saprastu viņas bailes un pārdzīvojumus – jāpiemin dažas īpatnības, kas sastopamas amerikāņu adopcijas sistēmā.
Sarežģīts process
Lieta tāda, ka tad, kad atrodas ģimene, kas ir gatava kļūt par audžu vecākiem, tad sākas diezgan ilgstoša un sarežģīta juridiska procedūra. Pēc šīs procedūras pabeigšanas pieņemto bērnu var atstāt potenciāliem audžu vecākiem un padarīt bērnu par oficiālu ģimenes locekli, bet tāpat bērnu var paņemt cita ģimene vai viņu var pat nosūtīt atpakaļ uz bērnu namu.
Meitene slikti atcerējās apstākļus, kā un kāpēc viņa nokļuva bērnu namā. Viņa nekad nevarēja saprast, kāpēc viņas vecāki rakstiski no viņas atteicās, un lai cik daudz viņa nejautāt bērnu nama audzinātājai un darbiniekiem, viņu atbilde bija klusēšana.
Viss, kas viņai atlika – fragmentāras atmiņas un sapņi par šīm senajām dienām. Aivai bija arī jaunākais brālis un māsa, kuri kopā ar viņu dzīvoja tajā pašā bērnu namā, un viņai nācās par viņiem rūpēties. Tiesa, psiholoģiskā ziņā viņiem paveicās nedaudz vairāk, jo viņi vispār neatcerējās savus vecākus un nezināja dzīvi ārpus bērnu nama.
Jāsaka, ka dzīve amerikāņu bērnu namā nebūt nav briesmīga. Audzinātāji bija labi cilvēki, kuri rūpējās par saviem audzēkņiem, bet bērni nekad neizrādīja agresiju viens pret otru.
Var teikt, ka Aiva nedzīvoja slikti, apkārt bija daudz draugu, bet tie vienalga nevarēja aizvietot ģimeni. Meitene vēlējās sajust mātes glāstus un rūpes, bet pagaidām viņai tas bija nepieejami un esošie apstākļi viņu ļoti apbēdināja.
Bet pasaulē ir labi cilvēki. Atradās pāris, kurš bija gatavs paņemt pie sevis meiteni kopā ar viņas brāli un māsu. Sākumā viss gāja labi, bērniem ļoti patika dzīvot kopā ar šiem cilvēkiem, bet drīz viņu audžu vecākiem sākās problēmas.
Vīrs bija pret
Kā vēlāk izrādījās, vīrs sākotnēji bija pret to, ka uzreiz tiek adoptēti trīs bērni un tam piekrita tikai sievas spiediena dēļ, kur nevēlējās šķirt trijotni. Tomēr drīz viņa pacietībai pienāca beigas, un mājā sākās strīdi.
Uz situāciju operatīvi noreaģēja sociālais dienests un paņēma bērnus atpakaļ uz bērnu namu. Jā, Amerikā ir tā – kamēr no aizbildnības iestādēm netiek saņemts apliecinājumu, ka bērni oficiāli kļūst par jaunās ģimenes locekļiem, viņus var aizvest no audžu ģimenes pat visnenozīmīgākā iemesla dēļ.
Pēc tam uz bērnu namu atnāca vēl vairāki ģimenes pāri, kuriem ļoti patika jautrā un tiešā Aiva. Tiesa, tālāk par runāšanu tā arī netika.
Īstā ģimene
Un, lūk, kad meitenei palika septiņi gadi, tad viņu vēlējās pie sevis paņemt kāds pāris – Peidža un Daniels Zezulki. Viņi dzīvoja nelielā pilsētiņā Džordžijā. Tur viņiem bija savas neliels bizness. Kopumā viņi bija pietiekami nodrošināti cilvēki. Bet viņiem nebija laimējies kļūt par vecākiem.
Savu bērnu viņiem nebija, un tas viņus ļoti skumdināja. Pēc pāris kopdzīvē pavadītiem gadiem, viņi izlēma kļūt par audžu vecākiem. Pēc tam viņi iepazinās ar Aivu, viņas brāli un māsu. Viņiem nebija pat domas šķirt bērnus, tāpēc aizbildnības iestādēm viņi iesniedza iesniegumu, ka vēlas uzreiz adoptēt trīs bērnus.
Sākās tā pati juridiskā procedūra, kurai vajadzēja apstiprināt viņu tiesības skaitīties par īstiem vecākiem. Bija gan regulāras sociālā dienesta pārbaudes un tikšanās ar ģimenes psihologiem, gan bija jāaizpilda neskaitāmi papīri priekš dažādām instancēm.
Doma par to, ka viņi var atkal zaudēt tikko iegūto ģimeni, ļoti biedēja bērnus, un jo īpaši pārdzīvoja Aiva. Peidža un Daniels patiesībā arī ļoti uztraucās šajā sakarā, bet centās to neizrādīt.
Pagāja 3 gadi
Un pēc trim gadiem vīrs un sieva uzzināja priecīgu vēsti – aizbildnības iestādes atļāva viņiem oficiāli atzīt Aivu par savu bērnu. Protams, vecāki ļoti nopriecājās, bet nolēma slēpt savas emocijas un nu jau savai meitai sagatavot dāvanu dzimšanas dienā, kas viņai bija tuvākajās dienās.
Viņi nopirka lielveikalā kasti, kurā ielika to pašu loloto sertifikātu. Tajā bija pateikts, ka Aivai tagad var būt Zezulku uzvārds. Pašu dāvanu kastes atvēršanas procesu viņi nolēma iemūžināt kamerā.
Atverot šo kasti, meitene pat nenojauta, ka tur iekšā var būt kas neparasts. Bet, kad viņa kastes iekšienē ieraudzīja to pašu sertifikātu, vai maz jāsaka, cik liels bija viņas prieks? Viņas dzīvē atkal parādījās cilvēki, kurus viņa varēja saukt par “mammu” un “tēti”. Tagad jau oficiāli.
Šķir otru lapu, lai noskatītos slaveno VIDEO